AAK vēsture

Automātisko ātrumkārbu vēsture

 Ideja par transmisijas ar automātisko ātrumkārbu izveidi, radās vēl pagājušā gadsimta sākumā. Dažiem automobīļiem bija ātrumkārbas, samērā līdzīgas tām, kas tiek izmantotas mūsdienu automobīļiem.
Eiropā kompānija Mercedes 1914.g. Laida klajā nelielu daudzumu automobīļu ar ātrumkārbu, kuru var nosacīti dēvēt par automātisko.
Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu beigās tādas kompānijas, kā Chrysler, Ford un GMC, sāka apgūt automobīļu ar automātisko transmisiju sērijveida ražošanu, un pirmā no tām bija GMC, kura 1940. g. uzsāka transmisijas ar AAK uzstādīšanu.


Hydramatic uz automobīļiem Oldsmobile un Cadillac. Šīs trasmisijas sastāvā bija trīspakāpju pārnesumu kārba ar hidraulisko pārnesumu pārejas vadības sistēmu.
Turpmākā automātisko ātrumkārbu attistība, līdz pat divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumam, turpinājās ražošanas tehnoloģijas pilnveidošanas un kvalitātes paaugstināšanas, kā arī AAK mehāniskās daļas drošuma virzienā. Jebkādi principiāli jauni risinājumi šeit netika izmantoti.


Tai pat laikā AAK hidrauliskā vadības sistēma pastāvīgi tika modernizēta. To centās novest līdz pilnībai, lai nodrošinātu maksimālu braukšanas komfortu. Kā piemēru var minēt Mercedes kompāniju, kura savām automātiskajām ātrumkārbām 722.3, 722.4, 722.5 izstrādāja oriģinālu un pēc sarežģītības pakāpes unikālu vadīvas bloka hidraulisko sistēmu.


Sākot ar divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem automobīļu ražotāji sāka izmantot automātiskajās atrumkābās elektronisko vadības sistēmu. Pirmo reizi 1983. g. to izmantoja kompānija Toyota. Vēlāk 1987. g. Ford paaugstinošā pārnesuma un hidrotrasformatora bloķēšanas sajūga vadībai tāpat sāka izmantot elektronisko bloku A4LD transmisijās. Kompānija Chrysler 1984. g. nāca klajā ar ultramūsdienīgām transmisijām А604 un А606 (41ТЕ un 42LE) priekšpiedziņas automobīļiem ar pilnībā elektronisku un tam laikam samērā progresīvu vadības sistēmu. 1991. gadā GMC izstrādāja transmisijas 4L60-E un 4T60-E arī ar pilnībā elektronisku vadības sistēmu.


Šodien varam īpaši atzīmēt divas transmisiju ar automātisko ātrumkārbu attistības tendences. Vienai no tām raksturīga pastāvīga pārnesumu skaita palielināšanās Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā automātiskajās kābās parādījās ceturtais (paaugstinošais) pārnesums, kas radās aiz nepieciešamības ievērojami uzlabot automobīļu degvielas patēriņa ekonomikos rādītājus. Tomēr, šī mērķa sasniegšanai sāka izmantot hidrotransformatora bloķēšanu. Vēlāk, tā paša gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, ar mērķi uzlabot automobīļu dinamisko raksturojumu tika izstrādātas piecpakāpju AAK (radās vēl viens pazeminošais pārnesums). 2001. gada sākumā vācu kompānija BMW sāka uzstādīt saviem automobīļiem firmas ZF-6HP26 sešpakāpju automātisko ātrukārbu. Šeit, atškirībā no piecu ātrumu AAK, parādījās otrais paaugstinošais pārnesums. Un beidzot, pēdējā laikā tādas kompānijas, kā Honda, Audi, Nissan un citas, sāka aktīvi izmantot transmisijas ar bezpakāpju pārvades koeficienta maiņū (CVT).


Saskaņā ar transmisijas ar automātisko ātrumkārbu otro attīstības tendenci notiek elektroniskā vadības bloka un tā programmnodrošinājuma pilnveidošana. Sākumā tās bija vienkāršas sistēmas, kuru uzdevums bija pārnesumu pārejas momentu noteikšana un šo pārnesumu vajadzīgās kvalitātes nodrošinājums. Vēlāk tika radītas programmas, kuras analizēja autovadītāja vadības stilu un patstāvīgi pieņēma lēmumu par pārnesumu pārejas algoritma izvēli (sporta vai ekonomiskais). Tupmāk tika pievienota rokas vadības funkcija, kas ļauj autovadītājam patstāvīgi noteikt parnesumu pārslēgšanas momentus, kā tas notiek automobīlī ar mehānisko ātrumkārbu. Bez tam, blakus AAK vadības iespēju paplašināšanai, notika pašdiagnostikas programmas pilnveidošana.


 

 

 

© 2018, SIA "RAAP". Все права защищены.
Hosted by web-design.lv